Law of the sea -on the high seasIn

Law of the sea -on the high seas

In 1958, four conventions were drawn up at the United Nations Conference on the Law of the Sea at Geneva. They were the Conventions on the Territorial Sea and the Contiguous Zone, on the High Seas, on the Continental Shelf, and on Fishing and Conservation of the Living Resources of the High Seas, all of which are currently in force.

The syllabus is concerned only with those parts of the first three of the conventions mentioned above which are relevant to the master in conducting a voyage.

The United Nations Convention on the Law of the Sea, 1982 (UNCLOS) embraces all aspects of the uses and resources of the oceans.

The Convention establishes a comprehensive framework for the regulation of all ocean space. Its provisions govern, amongst other things, the extent of national sovereignty or jurisdiction, the safety of navigation and the protection of the marine environment from pollution. It provides for the establishment of territorial seas up to 12 miles and an exclusive economic zone of up to 200 miles in breadth over which the coastal State has certain sovereign rights. Many States have given effect to these provisions. It also provides for special regimes that apply to navigation through straits and archipelagic waters.

The Convention entered into force on 16 November 1994. It will of course influence future international maritime conventions and recommendations to the extent that conflict with UNCLOS will be avoided and other measures may be introduced to give substance to certain of its provisions.

Force majeure is an exceptional circumstance which is irresistible, beyond anyone's power to resist even with foreknowledge. See the International Convention on Civil Liability for Oil Pollution Damage (1969), Article III, paragraph 2(a), which uses the expression "an act of war, hostilities, civil war, insurrection or a natural phenomenon of an exceptional, inevitable and irresistible character." They would be examples of force majeure, but this list is not necessarily exhaustive.

The expression "generally accepted international regulations, procedures and practices", or one of several similar expressions, is used in a number of the provisions. The Convention on the Law of the Sea does not give formal definitions for these expressions, and no clear guidelines are provided as to how the "international regulations and rules, etc.", referred to in the articles, may be identified. However, it appears to be generally accepted that the international regulations and standards adopted by IMO constitute a major component of the
"generally accepted" international regulations and standards in matters relating to safety of navigation and the prevention and control of marine pollution from ships and by dumping.

Formal and authoritative interpretations of the provisions of UNCLOS can only be undertaken by the States parties to that Convention or, in appropriate cases, by the judicial or arbitral tribunals envisaged for that purpose in the convention itself.

Результаты (латышский) 1:

Jūras tiesību-atklātā jūrā1958. gadā, četras konvencijas tika sagatavots ANO konferencē Ženēvas jūras tiesību. Viņi bija konvenciju par teritoriālo jūru un Contiguous Zone atklātā jūrā, kontinentālajā šelfā un par zveju un tāljūras dzīvo resursu saglabāšanu, visu, kas pašlaik ir spēkā.Mācību plānu attiecas tikai tās daļas pirmās trīs konvencijas, kas minētas iepriekš, kas ir saistītas ar vispārējās reisu veikšanā.ANO Konvencijas par jūras tiesībām 1982 (UNCLOS) aptver visus aspektus lietojumiem un okeānu resursus.Konvencija paredz visaptverošu sistēmu attiecībā uz visu okeāna telpā. Cita starpā tā noteikumi reglamentēs valsts suverenitāte vai jurisdikcija, navigācijas drošības un aizsardzības jūras vides piesārņojuma pakāpi. Tas paredz izveidot teritoriālo jūru līdz 12 jūdzēm un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, līdz pat 200 jūdžu platumā, pār kurām piekrastes valstij ir noteiktas suverēnas tiesības. Daudzas valstis ir dota spēkā šos noteikumus. Tā arī paredz īpašu režīmu, kas attiecas uz navigācijas caur šaurumu un arhipelāga ūdeņiem.Konvencija stājās spēkā 1994. gada 16 novembrī. Tas protams ietekmēs turpmāko starptautisko jūras konvenciju un rekomendācijas tādā mērā, ka var izvairīties no konflikta ar UNCLOS un citus pasākumus var ieviest, lai dotu vielu dažu tā noteikumu.Force majeure dēļ ir ārkārtas apstāklis, kas ir neatvairāms, ārpus jebkuras personas spēju pretoties pat ar priekšnojauta. Sk. Starptautiskā konvencija par civiltiesisko atbildību par naftas piesārņojuma radītajiem zaudējumiem (1969), III pants, punkts 2, kas izmanto izteiksmi "likums no kara, karadarbības, pilsoņu kara, sacelšanās vai ārkārtējas, nenovēršamas un dabas parādības". Tie ir piemēri par force majeure gadījumiem, bet šis saraksts nav pilnīgs, obligāti.Izteiciens "vispāratzīts starptautiski noteikumi, procedūras un praksi" vai vienu no vairākām līdzīgas izpausmes, izmanto noteikumus vairākus. Jūras tiesību konvencija nedod formālu definīciju šīs izteiksmes un nav skaidras vadlīnijas ir paredzētas attiecībā uz to kā "starptautiskajiem tiesību aktiem un noteikumiem, u.c.", kas minētas rakstus, var identificēt. Tomēr tas, šķiet, ir vispārēji pieņemtajiem starptautiskajiem noteikumiem un standartiem, ko SJO pieņēmusi veido galvenā sastāvdaļa"vispāratzīto" starptautisko noteikumu un standartu jautājumos, kas saistīti ar kuģošanas drošumu un profilaksi un kontroli, jūras piesārņošanas novēršanas no kuģiem un dempingu.UNCLOS formālu un autoritatīvu interpretāciju var veikt tikai ar Konvencijas dalībvalstīm šī konvencija vai, attiecīgos gadījumos, ar tiesas vai arbitrāžas tribunāli, kas paredzēts šim nolūkam konvencija pati par sevi.

Результаты (латышский) 2:

Jūras tiesības -On tāljūras 1958.gadā, četras konvencijas ir izstrādāta Apvienoto Nāciju Organizācijas Konferences par jūras tiesībām Ženēvā. Viņi bija konvencijas par teritoriālo jūru un piekrastes ūdeņi, uz atklātā jūrā, kontinentālajā šelfā, un par zvejniecību un saglabāšanas dzīvo resursu atklātā jūrā, kas visi ir pašlaik spēkā. Mācību programma attiecas tikai ar tām daļām, pirmās trīs no iepriekš minētajiem, kuras konvenciju ir saistīti ar kuģa kapteiņa, veicot reisu. Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par Jūras, 1982 (UNCLOS) Likums aptver visus aspektus izlietojumiem un okeānu. Konvencija nosaka visaptverošu sistēmu regulēšanai visu okeāna telpu. Tās noteikumi reglamentē, cita starpā, apmērs valsts suverenitāti vai jurisdikciju, kuģošanas drošību un jūras vides aizsardzību pret piesārņojumu. Tas paredz izveidot teritoriālo jūru līdz 12 jūdzēm un ekskluzīvās ekonomiskās zonas līdz 200 jūdzēm platumā pār kuru piekrastes valsts ir atsevišķas suverēnās tiesības. Daudzas valstis ir dota īstenotu šos noteikumus. Tā arī nodrošina īpašu režīmu, kas attiecas uz kuģošanu pa jūras šaurumu un arhipelāga ūdeņos. Konvencija stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī tas, protams, ietekmēs turpmākās starptautiskās jūras konvencijas un rekomendācijas tādā mērā, kas ir pretrunā ar ANO Jūras tiesību konvenciju, tiks novērsta, un citi pasākumi var tikt ieviesti, lai dotu vielu atsevišķus tā noteikumus. force majeure ir izņēmuma apstāklis, kas ir neatvairāms, aiz ikvienam spēka pretoties pat ar priekšnojauta. Skatīt Starptautisko konvenciju par civilo atbildību par naftas piesārņojuma radītajiem zaudējumiem (1969), III panta 2. punkta (a), kas izmanto izteicienu "ir karadarbība, saspīlējumi, pilsoņu karš, sacelšanās vai dabas parādība ārkārtēja, neizbēgama un neatvairāms raksturs. " Tie varētu būt piemēri nepārvaramas varas, bet šis saraksts nav izsmeļošs obligāti. Jēdziens "vispārpieņemtos starptautiskos noteikumus, procedūras un prakse", vai viena no vairākām līdzīgām izpausmēm, tiek izmantots vairākos noteikumos. Konvenciju par Jūras tiesību nedod oficiālas definīcijas šiem izteicieniem, un nav skaidras vadlīnijas tiek sniegti par to, kā var tikt identificēti "starptautiskās normas un noteikumi, uc", kas minēti pantos,. Tomēr, šķiet, ir vispāratzīts, ka starptautiskie noteikumi un standarti, ko SJO pieņemtie veido lielāko sastāvdaļa, "vispārpieņemtos" starptautisko noteikumu un standartu jautājumos, kas saistīti ar kuģošanas drošību un novērst un kontrolēt jūras vides piesārņošanu no kuģiem un pēc dempings. Formālas un autoritatīvu interpretācijas attiecībā uz Konvencijas tiesību normas, var veikt tikai dalībvalstis, kuru starpā minētās konvencijas vai, attiecīgos gadījumos, ar tiesu vai šķīrējtiesu paredzēti šim nolūkam pašu konvenciju.